—   Ko?

—       Tu dzirdi tīri labi, kaptein. Nebiede mani ar savu pakāpi, patlaban tu esi desmit- tūkstoš jūdžu attālumā no manis, un nav ko dzīt velnu. Kā teica Stimsons, mums vēl ilgi jākrīt.

—   Paklausieties, Eplgeit!…

—       Liecies mierā! Es saceļos. Man nav ko zaudēt, velns lai parauj! Tavs kuģis bija uz zaķa, arī kapteinis tu biji uz zaķa, un es novēlu tev pārlauzt sprandu, kad uzskriesi virsū Mēnesim.

—   Pavēlu jums klusēt!

—   Turpini vien tādā pašā garā! — Epl­geits pasmaidīja desmittūkstoš jūdžu attālu­mā. Kapteinis klusēja. Eplgeits turpināja:

—   Kur mēs palikām, Hollis? Ak jā, atcerē­jos. Arī tevi es ienīstu. Bet tu to jau zini. Sen, sen zini.

Holliss nevarīgi savilka pirkstus dūrēs.

—   Gribu tev kaut ko pastāstīt, — turpi­nāja Eplgeits. — Iepriecināt tevi. Es biju viens no tiem, kuri tevi izgāza cauri, kad tu pirms pieciem gadiem tīkoji dabūt vietu Ra­ķešu kompānijā.

Garām aizzibēja meteorīts. Holliss palūko­jās uz leju — kreisās rokas delna bija no­rauta. Izšļācās asinis. Tai pašā mirklī no skafandra sāka izplūst gaiss. Aizturējis elpu. viņš ar labo roku savilka sprādzi zem krei­sās rokas elkoņa, cieši nosēja piedurkni un pārtrauca gaisa izplūšanu. Viss bija norisi­nājies tik ātri, ka viņš nebija paguvis pat pabrīnīties. Nekas viņu vairs nespēja pār­steigt. Līdzko piedurkne bija nosieta, gaisa skafandrā atkal pietika. Viņš apturēja stei­dzīgo asins straumi, sažņaudzot piedurkni vēl stingrāk, tā ka izveidojās turnikets.