Sais baismajos mirkļos viņš neizdvesa ne skaņas. Pārējie tai laikā sarunājās. Viens no viņiem, Lespirs, bez mitas tērgāja par sievu, kas palikusi uz Marsa, par otru uz Venēras, par vēl vienu uz Jupitera, par to, kā savā laikā uzdzīvojis — dzēris, spēlējis uz naudu un priecājies pēc sirds patikas. Kamēr viņi krita, Lespirs pļāpāja bez sava gala. Krizdams pretī nāvei, viņš parcilāja atmiņā zudušās laimes dienas.
Tas viss bija tik dīvaini. Izplatījums, tūkstošiem jūdžu izplatījuma, un tajā — balsis. Nav redzama neviena dzīva dvēsele, tikai radioviļņi trīs un mēģina iekustināt cilvēku jūtas.
— Vai tu esi dusmīgs, Hollis?
— Nē.
Viņš patiešām nebija dusmīgs. Viņš atkal atradās vienaldzības varā un bija nejūtīgs kā akmens, kam lemts nerimtīgi krist nebūtībā.
— Visu mūžu tu gribēji tikt uz augšu, Hollis. Un allaž brīnījies, kādēļ tev neveicas. Es biju tas, kas ierakstīja tevi melnajā grāmatā, iekams mani pašu izlidināja pa durvīm.
— Tas arī nekas, — atteica Holliss.
Un viņš teica taisnību. Tas viss bija pagājis. Kad dzīve ir galā, tā izskatās pēc spilgtas filmas, kas vienā mirklī aizņirb pār ekrānu, — visi aizspriedumi, visas kaislības vienā mirklī izgaismojas acu priekšā, un, pirms tu pagūsti izsaukties: «Tā bija laimīga diena, tā bija nelaimīga, tā ir pretīga, bet tā — jauka seja,» — no filmas pāri palikuši pelni, un ekrāns jau satumsis.