Dzīve bija palikusi aizmugurē, un tagad atskatoties viņš nožēloja tikai vienu — ka viņam gribējās dzīvot vēl un vēl. Vai tiešām visi, kas skatās acīs nāvei, jūtas vienādi, it kā nemaz nebūtu dzīvojuši? Vai tiešām dzīve ir tik īsa — neesi vēl ne lāgā elpu ievilcis, kad viss jau galā? Vai tiešām visiem tā šķiet apraujamies tik negaidīti, vai tikai viņam vienīgajam te, izplatījumā, kad atlikušas vēl dažas stundas pārdomām un apcerei?
Lespirs pa to laiku runāja vienā runāšanā.
— Nekas, es esmu dzīvojis zaļi: man bija sievas uz Marsa, uz Venēras un Jupitera. Visām bija nauda, un visas man izdabāja. Es piedzēros un vienreiz pat paspēlēju uz kārtīm divdesmit tūkstošus dolāru.
«Bet nu tu esi sprukās,» nodomāja Holliss. «Man nebija nekā no tā visa. Kad es biju dzīvs, es tevi apskaudu, Lespir. Kad man vēl bija kaut kādas izredzes, es tevi apskaudu par tavām mīlas dēkām un uzdzīvi. Es baidījos no sievietēm un meklēju glābiņu Visumā, vienmēr ilgodamies pēc tām un apskauzdams tevi, ka tev netrūkst ne sieviešu, ne naudas un ka tu dzīvo vienos priekos. Bet patlaban, krītot, kad visam ir beigas, es vairs neapskaužu tevi, jo kā tev, tā man viss ir cauri, it kā nekad nekā nebūtu bijis.»
Holliss palieca galvu uz priekšu un izkliedza mikrofonā:
— Visam beigas, Lespir!