Klusums.
— .It kā nekā nebūtu bijis, Lespir!
— Kas tur runā? — jautāja Lespirs drebošā balsī.
— Runā Holliss.
Viņš rīkojās zemiski. Viņš saprata, ka mirt ir bezjēdzīgi un zemiski. Eplgeits bija nodarījis viņam pāri, tagad viņš gribēja nodarīt pāri citam. Eplgeits un izplatījums — abi viņam bija nodarījuši sāpes.
— Tu tāpat esi ķezā, Lespir. Visam beigas. It kā nekad nekā tāda nebūtu bijis, vai tā nav?
— Nē.
— Kad visam ir beigas, tad ir tā, it ka nekā nebūtu bijis. Ar ko šobrīd tava dzīve ir labāka par manējo? Šai mirklī — tikai tas ir svarīgi. Vai tā ir labaka? Ir?
— Jā, ir labāka.
— Ar ko?.
— Man ir ko pārdomāt, ir ko atcereties! — Lespirs noskaities kliedza no tālienes, ar abām rokām piespiedis savas atmiņas pie sirds.
Un viņam bija taisnība. Holliss jutās kā ar aukstu ūdeni apliets, kad saprata — Les- piram ir taisnība. Starp atmiņām un sapņiem ir atšķirība. Viņam bija tikai sapņi par to, ko viņš bija gribējis paveikt, turpretim
Lespiram — atmiņas par darīto un līdz galam paveikto. 'Sī apziņa plosīja Hollisu lēni un sāpīgi.
— Bet kāds tev pašreiz no tā labums? — viņš jautāja Lespiram. — Pašreiz, kad viss ir pagājis un zudis? Tev neklājas labāk kā man.
— Es mirstu mierīgi, — atbildēja Lespirs. — Esmu bijis laimīgs. Neesmu pirms nāves kļuvis par nelieti tā kā tu.