— Par nelieti? — Holliss atkārtoja, it kā apgrozīdams šo vārdu uz mēles. Cik vien viņš spēja atcerēties, savu mūžu viņš nebija pastrādājis nelietību. Viņš nekad to nebija iedrošinājies. Tātad zemiskumu viņš visus šos gadus bija taupījis šim brīdim. «Nelietis». Holliss paslēpa šo vārdu apziņas vistumšākajā kaktā. Asaras sariesās acīs un noritēja pār vaigiem. Kāds laikam bija izdzirdējis viņu elsojam.
— Mieru, Hollis!
Tas nudien bija smieklīgi. Vēl pirms dažām minūtēm viņš bija devis padomu citiem, Stim- sonam; viņš bija juties kā īsts drosminieks, taču izrādās, ka tā ir nevis drosme, bet satricinājums un satricinājuma radīta vienaldzība. Tagad viņš pūlējās ar visu mūžu sevī nomāktajām jūtām piepildīt nedaudzās atlikušās minūtes.
— Saprotu, kā tu jūties, Hollis, — atrazdamies divdesmittūkstoš jūdžu tālu, dziestošā balsi teica Lespirs. — Es nedusmojos uz tevi.
«Bet vai tad mēs neesam līdzīgi?» vaicāja sev Holliss. «Lespirs un es? Te, šajā brīdī? Ja viss ir bijis un izbijis, kas no tā par labumu? Jāmirst tik un *tā.» Taču viņš pats apzinājās, ka tā ir tukša spriedelēšana, cenšanās noteikt, ar ko dzīvs cilvēks atšķiras no miruša. Vienā ir tāda kā dzirksts, kāda noslēpumaina netverama vēsma, bet otrā — tās nav.
Tāpat bija ar Lespiru un viņu: Lespirs bija aizvadījis pilnskanīgu dzīvi, un ar to viņš tagad atšķīrās no Hollisa, turpretī viņš, Holliss, gadiem ilgi bijis tikpat kā miris.