Viņi bija tuvojušies nāvei pa dažādiem cejiem un, jādomā, arī mirs katrs savadāk, viņu abu nāves atšķirsies kā diena no nakts. Acīmre­dzot mirt, tāpat kā dzīvot, var dažādi, un, ja jau tu reiz esi miris, ko tāds kā viņš var sagaidīt no pēdējās nāves?

Sekundi vēlāk Hollisam norāva labo pēdu. Viņš gandrīz vai iesmējās. Gaiss no skafan­dra atkal bija izplūdis. Viņš aši noliecās — tecēja asinis, meteorīts bija norāvis kāju un apģērbu līdz pašai potītei. Jā, mirt izplatī­jumā ir daudz interesantāk. Tas atcērt no tevis gabaliņu pa gabaliņam kā neredzams ļauns miesnieks. Holliss saspieda ventili pie ceļa, no sāpēm reiba galva, viņš turējās, lai nezaudētu samaņu; beidzot ventilis bija ciet, asinis apturētas, skafandru pildīja gaiss, viņš izstiepās un atkal krita un krita, jo tas bija viss. ko varēja darīt.

—   Hollis!

Nāves gaidās nogurušais Holliss miegaini pamāja ar galvu.

—   Te atkal Eplgeits, — ierunājās kāda balss.

—   Dzirdu.

—   Es šo to pārdomāju. Noklausījos, ko tu runāji. Nav labi. Mēs kļūstam nekrietni. Rie­bīgi ir tā mirt. Tu izgāz savas dusmas uz citiem. Vai tu mani klausies, Hollis?

—   Jā.

—   Pirmīt e-s tev sameloju. Jā, jā, same­loju. Es tevi neizgāzu. Pats nezinu, kālab to sastāstīju.