Droši vien gribēju tev sariebt. Kaut kas tāds tevī ir, ka gribējās sariebt. Mēs taču vienmēr ķīvējāmies. Droši vien strauji kļūstu vecs, tādēļ arī steidzu izsūdzēt grēkus. Es klausījos, cik zemiski tu runāji,] un man kļuva kauns. Lai būtu kā būdams, es gribu, lai tu zini — es arī biju idiots. Visā,, ko es sarunāju, nebija ne kripatiņas patie-ļ sibas. Un ej pie velna!

Holliss manīja atkal pukstam sirdi. Sa­jūta bija tāda, it kā veselas piecas minūtesi tā nemaz nebūtu pukstējusi, bet tagad asi­nis sildīja visus locekļus. Pirmais satricinā­jums bija pārgājis, tagad rimās arī dusmu, šausmu un vientulības satricinājums. Viņšļ jutās kā no aukstas rīta dušas iznācis, ga­tavs sēsties pie brokastu galda un sākt jaunu dienu.

—   Paldies, Eplgeit.

—    Nav par ko pateikties. Galvu augstāk, tu, suņa bērns!

—   Hei! — atskanēja Stouna balss.

—    Tas esi tu? — Holliss iesaucās, ka viss izplatījums nodrebēja. Stouns vienīgais no visiem bija īsts draugs.

—    Esmu iekūlies meteorītu spietā, pāris mazu asteroīdu.

—   Kas tie par meteorītiem?

—    Manuprāt, tā ir Mērmidena grupa, kas virzās garām Marsam pretī Zemei reizi pie- ios gados. Esmu pašā vidū. Tas ir kā liels kaleidoskops. Sie metāla gabali ir dažda­žādas krāsas, formas un lieluma. Bezgala skaisti!

Klusums.

—    Lidoju kopā ar tiem, — turpināja Stouns. — Tie velk mani sev līdzi. Velns lai parauj!

Viņš iesmējās.