Holliss veltīgi centās kaut ko saskatīt. Tur bija tikai milzīgi dimanti un safiri, un smaragda miglāji, un melnais izplatījuma samts, un cauri kristāla dzirkstīm saklausāma dieva balss. Bija brīnum dīvaini iztēloties Stounu gadiem ilgi lidojam meteorītu spietā garām Marsam un reizi piecos gados tuvojamies Zemei, pazibam pie cilvēku planētas debess jumola, un tā simtiem miljonu gadu. Stouns un Mērmidena grupa lidos mūžīgi un bez mitas, mainīdamies un veidodami arvien jaunus rakstus, kādi ņirbēja kaleidoskopā, kad biji mazs un, atkal un atkal sakratījis burvju caurulīti, skatījies tajā pret sauli.
— Uz drīzu tikšanos, Hollis! — Stouna balsi vairs tikko varēja sadzirdēt. — Uz drīzu tikšanos!
— Laimīgi! — atsaucās Holliss trīsdesmit- tūkstoš jūdžu attālumā.
— Netaisi jokus! — sacīja Stouns un nozuda.
Zvaigznes sastājās visapkārt.
Tagad izdzisa visas balsis, katrs lidoja pa savu trajektoriju — dažs uz Marsu, dažs kaut kur vēl tālāk. Bet viņš, Holliss … Viņš paskatījās lejup. Viņš vienīgais no visiem traucās atpakaļ uz Zemi.
— Uz drīzu tikšanos!
—• Neuztraucies!
— Uz drīzu tikšanos, Hollis!
Tas bija Eplgeits.
Daudz ardievu vārdu. Pavisam īsas atvadas. Un tad milzīgās, vairs vienā galvaskausā neieslēgtās smadzenes sajuka. Smadzeņu sastāvdaļas, kas, lidojot cauri izplatījumam, raķeškuģa galvaskausa kārbā ieslēgtas, tik lieliski un saskanīgi bija darbojušās, mira cita pēc citas; saira viņu kopīgās eksistences jēga.