— Nekas, — viņš beidzot ierunājās, — vieta še nav peļama, pārnakšņot var. Vai jums nebūs iebildumu, ja es piebiedrošos?
— Laipni lūdzu, varu piedāvāt šo to ēdamu, — es atbildēju.
Nokrekstēdamies viņš smagi .apsēdās.
— Jūs vēl nožēlosiet, ka uzaicinājāt mani palikt, — viņš teica. — Visi nožēlo. Tādēļ jau es klaiņāju. Redziet, ir septembra sākums. Darba svētku izpriecas iet vaļā pilnā sparā. Es varētu grābt naudu riekšavām, uzstādamies katrā mazpilsētiņā, bet es sēžu te bez jebkādām izredzēm.
Viņš noāva milzīgo kurpi un cieši vērās tajā.
— Darbā es parasti noturos labi ja desmit dienas. Tad katrā ziņā kaut kas atgadās, un mani izkorkē laukā. Tagad neviens ceļojošais cirks Amerikā mani nepieņems, nav nemaz ko domāt.
— Kā tad tā? — es apvaicājos.
Par atbildi viņš rāmi atpogāja ciešo apkaklīti. Aizmiedzis acis, viņš lēnā garā atpogāja kreklu no augšas līdz apakšai. Iebāza roku azotē, lai aptaustītu sevi.
— Savādi gan, — viņš sacīja, vēl arvien neatvērdams acis. — Sataustīt nevar, bet tie ir te.