Es joprojām ceru, ka vienā jaukā dienā paskatīšos, un tie būs pazuduši. Karstajās dienās stundām ilgi uzturos saulē, domāju, ka vai izcepšu, cerēdams, ka sviedri tos aiz­skalos vai saule izdedzinās, bet kas tev deva — vakarā tie ir turpat, kur bijuši. — Viņš mazliet pagrieza galvu uz manu pusi un atsila vaļā kreklu. — Vai tie tur vēl ir?

Tikai pēc krietna brīža man izdevās atņemt elpu.

—   Jā, — es atbildēju, — tie tur vēl ir.

Zīmējumi.

—   Un ir vēl viens iemesls, kādēļ, es pogāju ciet apkaklīti, — viņš teica, atvērdams acļs.

— Tie ir bērni. Tie dzenas man pakaļ, lai eju kur iedams. Bildītes apskatīt grib visi, bet skatīties uz tām nepatīk nevienam.

Viņš novilka un savīstīja kreklu. Viņš bija viss vienos zīmējumos, no zilā ietetovētā gre­dzena ap kaklu līdz jostas vietai.

—   Un tālāk uz mata tas pats, — viņš sa­cīja, atminējis manu domu. — Esmu no vie­nas vietas nozīmēts. Paskatieties.

Viņš atvāza dūri. Uz delnas gulēja tikko griezta roze ar kristāldzidrām rasas lāsēm starp maigajām sārtajām ziedlapiņām. Es iz­stiepu roku un pieskāros rozei, taču tas bija tikai zīmējums.

Bet ko nu runāt par delnu! Nav vārdos iz­sakāms, kā es sēdēju un blenzu: uz viņa ādas čumēja un mudžēja raketes, strūklakas un cilvēciņi, un tas viss bija tik sīki izzīmēts, tik spilgts, ka likās — nudien tu dzirdi šo viņa ķermeņa apdzīvotāju paklusās, apslāpē­tās balsis.