LTn, kā iet bojā miesa, kad pārstāj darboties smadzenes, tā tagad gāja bojā kuģa dvēsele, daudzās kopā pavadītās dienas un viss, ko cilvēki nozīmēja cits citam. Eplgeits tagad nebija nekas vairāk kā no ķermeņa atgriezts pirksts, nav vērts to vairs nievāt un aiztikt. Smadzenes bija eksplodēju­šas, un bezjēdzīgās, nevienam nevajadzīgās šķembas izsvaidītas uz visām pusēm. Balsis noklusa, un izplatījums kļuva mēms. Hol­liss krita viens.

Katrs no viņiem bija viens pats. Viņu bal­sis izdzisa, kā izdziest un zvaigznāju bezdi­beņos nogrimst dieva teiktu vārdu atskaņas. Kapteinis lidoja uz Mēnesi; Stouns traucās kopā ar meteorītu spietu; tur bija Stimsons; tur Eplgeits drāzās pretī Plutonam: tur bija Smits, Terners, Andervuds un visi pārējie — kaleidoskopa stikliņi, kas tik ilgu laiku bija veidojuši domājošu rakstu, bet tagad izsvai­dīti kur kurais.

«Bet es?» domāja Holliss. «Ko lai daru es? Kā lai tagad izpērku šo drausmīgo un tukšo dzīvi? Kaut ar vienu labu darbu es varētu iz­pirkt savu zemiskumu, kas visus šos gadus krājies manī un par ko man nav bijis ne jausmas! Bet es esmu palicis viens, un ko labu tu vari izdarīt, ja esi gluži viens? Neko nevari. Rītvakar es iedrāzīšos Zemes atmo­sfērā.»

«Es sadegšu,» viņš domāja, «un mani pelni izklīdīs pār visiem kontinentiem. No manis būs kaut kāds labums. Pavisam ne­liels labums, taču pelni paliek pelni, un tie sajauksies ar zemi.»

Viņš krita strauji kā lode, kā akmentiņš, kā svaru burnba, tagad mierīgs, pavisam mie­rīgs, ne skumdams, ne priecādamies, tikai vēlēdamies izdarīt kaut ko labu tagad, kad visam bija beigas, izdarīt kaut ko labu un apzināties, ka to paveicis viņš …