«Kad es iedrāzīšos atmosfērā, es sadegšu kā meteors.»
— Es gribētu zināt, — viņš sacīja skaļi, — vai kāds mani redzēs?
Mazs puisēns uz lauku ceļa pacēla galvu un iesaucās:
—1 Paskaties, māmiņ, paskaties! Krītošā zvaigzne!
Žilbinoši spoža zvaigzne novilka loku pār debesīm un izzuda krēslā pār Ilinoisu.
— Vēlies kaut ko,- — sacīja māte. — Vēlies kaut ko.
UZ ŠOSEJAS
/
Dienā pār ieleju iešalcās vēsa lietus gāze, saslapēdama iekoptajās nokalnēs kukurūzu un čabinādama pa būdas salmu jumtu. No lietus viss bija kļuvis tumšs, bet sieviete vaiga sviedros mala starp diviem sastingušas lavas ripuļiem kukurūzas graudus. Kaut kur valganajā krēslā raudāja bērns.
Ernando stāvēja un gaidīja, kad mitēsies lietus un viņš atkal varēs iziet tīrumā ar savu koka arklu. Lejā upe šalkdama nesa brūnos, ar smiltīm sajauktos ūdeņus. Toties otra upe — betonētā šoseja — bija kā izmirusi; tā gulēja, klusi laistīdamās. Stundas laikā garām nebija pabraukuši neviena mašīna. Tas bija kaut kas neparasts. Gadu gadiem nebija pieredzēta stunda, kad šosejas malā nepieturētu kāda mašīna un kāds neuzsauktu: «Ei, tu, vai drīkstam tevi nobildēt?» Kāds ar klikstošu kastīti vienā, ar naudas gabalu otrā rokā.