Ja Ernando lēnām gāja pāri lau­kam pie viņiem bez cepures, tie dažreiz klie­dza: «Nē, nē, liec galvā cepuri!» Un viņi vē­cināja rokas, bet uz rokām mirguļoja gan tādas zeltlietas, kas rāda laiku vai pēc kurām var pazīt īpašnieku, gan tādas, kas neko ne­nozīmē, tikai zalgo kā zirnekļa acis saulē. Tad viņš griezās, apkārt un gāja pēc cepu­res.

Viņš izdzirdēja sievas balsi.

—   Vai atgadījies kaut kas slikts?

—   Si. Šoseja. Kaut kas ir noticis. Kaut kas nelāgs, citādi šoseja nebūtu tik tukša.

Viņš lēni un līgani devās projām, brizdams pāri peļķēm ar savām pītajām salmu kur­pēm, kam bija biezas, no autoriepas izgriez­tas pazoles. Viņš labi atcerējās, kā bija ticis pie tām. Kādu nakti ritenis pilnā sparā bija ietriecies būdā, izsvaidot uz visām pusēm cāļus un podus! Viens pats trakā ātrumā jo­ņojošs ritenis. Automobilis, kam tas bija no- mucis, aizdrāzās tālāk, līdz pagriezienam, spuldzes zibinādams, palika mirkli karāja­mies gaisā, tad iegāzās upē. Tas gulēja tur vēl tagad! Skaidrā laikā, kad upe plūda rāmi un ūdens nebija saduļķots, mašīnu varēja sa­skatīt. Spīdinādama savu metāla augumu, tā guļ dziļi ūdenī — slaida, zema un ļoti ba­gāta. Bet tad uzvirmo dūņas, un atkal nekas nav redzams.

Otrā dienā Ernando izgrieza no riepas sev pazoles.