Viņš izgāja uz šosejas un stāvēja, ieklausīdamies lietus lāšu sanoņā.
Te pēkšņi, ka sauktas, parādījās mašīnas. Jūdzēm gara automašīnu virkne, simtiem mašīnu, kas traucās un traucās viņam garām, tikai garām. Lielas, garas, melnas ma- šinas kaukdamas drāzās uz ziemeļiem, uz Savienotajām Valstīm, nesamazinot ātrumu līkumos. Nepārtraukti taurēdamas un signalizēdamas. Un visu iekšā sēdošo sejās bija kaut kas tāds, kas lika. Ernando stāvēt klusi un nekustīgi. Viņš nogāja malā un skatījās, kā garām šaujas mašīnas. Viņš skaitīja tās, kamēr pagura. Piecsimt, tūkstoš mašīnu pabrauca garām, un visu sejās bija kaut kas dīvains. Bet tās aizzibēja pārāk ātri, lai viņš varētu pateikt, kas tas īsti ir.
Beidzot atkaļ kļuva kluss un tukšs. Ātrās, garās, zemās automašīnas ar atbīdāmiem jumtiem bija nozudušas. Tālumā izdzisa pēdējais pūtiens.
Tas izskatījās pēc bēru procesijas. Bet viņi joņoja pārāk nevaldāmi, aurodami kā neprātīgi, uz ziemeļiem, tikai uz ziemeļiem, uz kaut kādām svinībām. Kādēļ? Viņš tikai papurināja galvu un paberzēja rokas gar sāniem.
Tad parādījās viena mašīna, pati pēdējā. Nez kādēļ tūlīt varēja manīt, ka tā patiešām ir pēdējā mašīna.