Lejup pa kalnu ceļu, retu lietus lāšu apskalots, kuplos garaiņu mutu­ļos ietinies, ripoja vecs «fords». Tas steidzās, cik ātri vien jaudāja. Šķita, ka tas tūlīt sa­juks gabalos. Ieraudzījis Ernando, sagrabē­jušais «fords» apstājās, viscaur nošķaidīts ar dubļiem un aprūsējis, ar pikti šņācošu dzesi- nātāju.

—■ Senjor, lūdzu, vai jums nav ūdens?

Pie stūres sēdēja gadus divdesmit vecs vīrietis. Viņš bija ģērbies dzeltenā svīterī, baltā kreklā ar vaļēju apkaklīti un pelēkās biksēs. Viņu un piecas "jaunas sievietes, kas sēdēja vaļējā mašīnā saspiestas tā, ka ne­varēja ne pakustēties, lietus bija saslapējis caur un cauri. Viņas visas izskatījās ļoti glī­tas un centās pasargāt sevi un šoferi no lie­tus ar vecām avīzēm. Taču tas neko nelī­dzēja, un meiteņu košās kleitas un jaunekļa apģērbs bija izmircis līdz pēdējai vīlītei. Bet viņi nelikās par to ne zinis. Neviens nežēlo­jās, un tas bija savādi. Līdz šim visi garām­braucēji bija žēlojušies: par lietu, par tveici, par vēlo laiku, par aukstumu, par tālumu.

Ernando pamāja ar galvu.

—   Es jums atnesīšu ūdeni.

—   Vai, lūdzu, ātrāk! — iesaucās viena no meitenēm. Smalkajā balstiņā jautās bažas. Tajā neizskanēja nepacietība, tikai baiļpilns lūgums. Pirmo reizi Ernando, paklausot ga­rāmbraucēju lūgumam, skrēja teciņus; agrāk šādās reizēs viņš bija gājis tieši lēnāk.