Viņš atnesa mašīnas riteņa uzvāci, pilnu ar ūdeni. Arī šo uzvāci viņam bija dāvājusi šoseja. Kādu pēcpusdienu tas apaļš un spožs kā nomests naudas gabals ieripoja viņa laukā. Automobilis, kam tas bija pasprucis, aizbrauca tālāk, ir nemanīdams, ka pazaudē­jis savu sudraba aci. No tā laika Ernando un viņa sieva izmantoja uzvāci veļas mazgāša­nai un ēdiena vārīšanai; labāku bļodu neva­rēja vēlēties.

Liedams ūdeni kūpošajā dzesinātajā, Er­nando paskatījās jauniešu saspringtajās se­jās.

—   Paldies jums, paldies! — teica viena no meitenēm. — Jūs pat nespējat iedomāties, cik ļoti mums palīdzat.

Ernando pasmaidīja.

—   Stundas laikā aizbrauca tik daudz ma­šīnu. Un visas uz vienu pusi. Uz ziemeļiem.

To teikdams, viņš nebūt negribēja braucē­jus aizvainot. Bet, kad viņš atkal pacēla galvu, meitenes sēdēja lietū un raudāja. Rau­dāja rūgti jo rūgti. Jaunais cilvēks centās viņas nomierināt, saņemot aiz pleciem te vienu, te otru un viegliņām papurinot, bet meitenes turēja avīzes uz galvas, lūpas viņām drebēja, acis bija ciet, vaigi nobāluši, un vi­sas raudāja — dažas pilnā balsī, dažas klu­siņām.

Ernando palika stāvam ar pustukšu uzvāci rokās.

—  Es negribēju nevienu aizskart, — viņš taisnojās.

—   Nekas, nekas, —• atteica šoferis.

—   Kas noticis, senjor?