— Vai tad jūs nezināt? — atjautāja jauneklis, pagriezdamies, ar vienu roku sažņaugdams stūri un paliekdamies uz priekšu.
— Tas tomēr ir noticis.
Viņam nevajadzēja to teikt. Meitenes, to i/.dzirdušas, saķērušās kopā, sāka raudāt vēl skaļāk un, aizmirsušas sa„vas avīzes, ļāva lietus lāsēm ritēt pār seju un sajaukties ar asarām.
- Ernando stāvēja kā pārakmeņojies. Viņš ielēja atlikušo ūdeni dzesinātājā. Palūkojās negaisa mākoņu aizsegtajās debesīs. Palūkojās uz nemierīgo upi. Viņš juta asfaltu zem kājām.
Ernando piegāja mašīnai klāt no sāniem. Jauneklis satvēra viņa roku un ielika tajā peso.
— Nē. — Ernando atdeva naudu atpakaļ.
— Es to nedarīju naudas dēļ.
— Paldies, jūs esat tik laipns, — arvien vēl šņukstēdama, sacīja viena no meitenēm.
— Ai māmiņ, tēti … Es gribu būt mājā, es gribu būt mājā … Ai māmiņ, ai tētiņ …
Pārējās apņēma viņas plecus.
— Es neko neesmu dzirdējis, — klusi teica Ernando.
— Karš! — jauneklis iekliedzās tā, it kā visi būtu kurli. — Klāt ir atomkarš, pasaules gals!
— Senjor, senjor … — sacīja Ernando..
— Pateicos, pateicos par jūsu labo sirdi, —- sacīja jauneklis. — Ardievu!
— Ardievu! — caur lietus aizsegu vairs nesaredzēdamas Ernando, sacīja meitenes.
Viņš stavēja, kamēr mašīna iekustināja savus vecos locekļus un grabēdama aizdūca pa ieleju. Beidzot tā bija projām — pēdējā mašīna ar jaunajām meičām, kas turēja virs galvas avīzes un ļāva tām plivināties vējā.