Ernando vēl ilgi stāvēja nekustēdamies. Ledainas strūklas tecēja lejup pa viņa vaigiem, pa pirkstiem, pa pašaustajām biksēm. Viņš stāvēja, elpu aizturējis, sasprindzis un gaidpilns.
Viņš nenovērsa acu -no šosejas, bet tā atkal bija bez dzīvības zīmēm. Ernando šaubījās, vai tagad tā vairs tik drīz atdzīvosies.
Lietus mitējās. Starp mākoņiem pavīdēja zila debess. Desmit minūtēs vētra bija pa- gaisusi kā nelāga elpa. Maigs vējš atskrēja pie viņa ar meža biezokņa smaržām. Varēja dzirdēt, kā mierīgi un brīvi tek upe. Mežs bija koši zaļš, viss dvesmoja spirgtumu. Ernando pārgāja pāri laukam pie savas būdas un pacēla arklu. Satvēris arkla balstus, viņš palūkojās debesīs, kur sāka svelmēt saule.
Sieva, darbu nepārtraukdama, uzsauca:
— Kas noticis, Ernando?
— It nekas, — viņš attrauca.
Viņš nostājās vagas galā un asi uzkliedza ēzelim:
— Bur-rro, aiziet!
Un abi sāka sojot pa lekno zemi; debesis virs viņu galvām kļuva aizvien skaidrākas, un viņi dzina vagu dziļas upes krastā iekoptajā tīrumā.
,— «Pasaules gals»? — Ernando skaļi prātoja. — Ko gan viņi ar to gribēja teikt?