NAKTS PIRMS PASAULES BOJĀ EJAS
— Ko tu darītu, ja zinātu, ka rīt pasaule ies bojā?
— Ko es darītu? Vai tu nejoko?
— It nemaz ne.
— Nezinu. Neesmu domājusi.
Viņš ielēja sev kafiju. Aizmugurē uz paklāja divas meitenes spuldžu zaļganajā gaismā rotaļājās ar klucīšiem. Viesistabā vakarīgi tīkami smaržoja tikko vārītā kafija.
— Tad padomā par to, — viņš sacīja.
— Tu runā nopietni?
Viņš pamāja ar galvu.
— Karš?
Viņš papurināja galvu.
—■ Taču ne ūdeņraža vai atoma bumba?
— Nē.
— Bakterioloģiskais karš?
— Ne viens, ne otrs, — viņš atbildēja, lēni maisīdams kafiju. ■— Vienkārši, kā lai to saka, laiks pielikt punktu.
— Nudien nesaprotu.
— Patiesību sakot, es arī nesaprotu. Man tikai ir tāda sajūta. Dažbrīd tā mani biedē, bet dažbrīd man nemaz nav bail un sirds ir mierīga.
Viņš palūkojās uz meitenēm, uz viņu zeltainajiem matiem, kas vizēja spuldžu gaismā.
— Es tev sākumā neteicu. Tas notika pirms četrām dienām.
— Kas?
— Es redzēju sapni. Balss man sapni teica, ka drīz visam būs gals; kāda pavisam sveša balss, vienkārši balss, un tā teica, ka zemes virsū visam būs beigas. Otrā rītā es to gandrīz jau biju piemirsis, aizeju uz darbu, skatos — Stens Villissx gaišā dienas laikā veras logā. Es viņam saku: «Ko tu tā aizdomājies, Sten?» — bet viņš atbild: «Es pagājušajā naktī redzēju sapni.» — Un viņš nepaguva izstāstīt līdz galam, kad es jau sapratu, kas tas bijis par sapni. Es pats būtu varējis pastāstīt viņam, bet viņš sāka stāstīt pirmais, un es klausījos.