Līdzko viņš pakustējās, mazās mutītes noraustījās, mazās zaļās actiņas ar zelta dzirksti samirkšķinājās, mazās sārtenās rociņas savēcitiājās. Pāri viņa krūtīm aiz­vijās Piena Ceļš ar zeltainām pļavām, ar zi­lām upēm un kalniem, ar saulēm un planē­tām uz tā. Cilvēciņi spiedās kopā pa divdes­mit vai vairāk atsevišķos bariņos uz viņa rokām, pleciem, muguras, sāniem, pat uz vē­dera. Tie maldījās matu mežā, slēpās vasaras raibumu zvaigznājos, glūnēja no padusu alām, acis tiem mirdzēja kā dārgakmeņi. Katrs bija aizņemts ar kaut ko savu, katrs bija kā portrets gleznu galerijā.

— Cik tie skaisti! — es iesaucos.

Kā lai aprakstu viņa zīmējumus? Ja El Grēko sava talanta plaukumā būtu gleznojis viņam ~ parastajos zaļgandzeltenajos toņos plaukstas lieluma miniatūras, kas būtu izstrā­dātas līdz pēdējam sīkumam un rādītu dīvaini izstieptus augumus un sejas, gandrīz vai va­rētu domāt, ka viņam par audeklu noderējis šā cilvēka ķermenis. Krāsas kvēloja trīs di­mensijās. Tās bija kā uz liesmojošu īstenību atvērti logi. Te, uz vienas sienas sakopots, acis priecēja viss izplatījuma krāšņums; šis virs bija staigājoša šedevru galerija. Un to visu nebija zīmējis kaut kāds iereibis gada tirgus tetovētājs, kas nepazīst vairāk par trim krāsām. Nē, tas bija īstena ģēnija roku darbs, ņirbošs, dzidrs un daiļš.