— Jā gan, — sacija Tetovētais. — Es tā lepojos ar saviem zīmējumiem, ka miļp'rāt izdedzinātu tos ar uguni. Esmu jau mēģinājis gan ar smilšpapīru, gan ar skābi, gan ar nazi…
Saule rietēja. Austrumos jau bija uzlēcis mēness.
— Saprotiet jel, — teica Tetovētais, — šie zīmējumi pareģo nākotni.
Es klusēju.
— Dienas gaismā vēl nekas, — viņš turpināja. — Es varu uzstāties balaganā. Bet nakti… zīmējumi kustas. Tie pārvēršas.
Es laikam nevilšus pasmaidīju.
— Vai sen jau esat tā nozīmēts?
— Tūkstoš deviņsimtajā gadā, kad man bija divdesmit gadu un es strādāju ceļojošā cirkā, es pārlauzu kāju. Cirkam pateicu ardievas, bet kaut ko darīt taču vajadzēja, un es izlēmu — likšu sevi tetovēt.
— Bet kas tad jūs tetovēja? Kur tas meistars palika?
— Atgriezās atpakaļ nākotnē, — cilvēks atbildēja.
— Bez jokiem. Zīmētāja bija kāda vecene, viņa dzīvoja nelielā mājelē Viskonsinas štata vidienē, kaut kur netālu no šejienes. īsta ragana, kas izskatījās te tūkstoš gadu veca, te atkal — divdesmit gadu, ne vairāk, bet viņa teica, ka protot ceļot laikā. Toreiz es iesmējos. Tagad man smiekli vairs nenāk.
— Kā jūs ar viņu iepazināties?
Viņš pastāstīja. Ceļa malā ieraudzījis spilgtu izkārtni: <rZĪMĒJUMI UZ ADAS». Zīmējumi, nevis tetovējumi! īsta māksla! Viņš nosēdējis cauru nakti, juzdams, kā viņas burvju adatas dursta ķermeni līdzīgi lapseņu un smalkajiem bišu dzeloņiem. No rīta viņš izskatījies tā, it kā būtu izlaists caur mašīnu, kas iespiež zīmējumus divdesmit krāsās.