— Jau piecdesmit gadus ik vasaru es meklēju viņu, — teica mans jaunais paziņa un pakratīja dūri. — Tiklīdz dabūšu to raganu rokā, nositīšu.
Saule bija norietējusi. Dzirkstīja pirmās zvaigznes, pār pļavām un kviešu druvām lija mēness gaisma. Taču zīmējumi uz dīvainā cilvēka auguma vēl joprojām kvēloja kā ogles mijkrēsli, kā izkaisīti rubīni un smaragdi, un tur bija gan Ruo un Pikaso krāsas, gan El Grēko gari izstieptie plakanie ker meņi.
— Un tā nu cilvēki dzen mani prom, kad zīmējumi sāk kustēties. Viņiem nav pa prātam tajos attēlotās šausmas. Katrs zīmējums ir neliels stāsts. Pavērojiet tos dažas minūtes — un tie jums daudz ko pavēstīs. Ja skatīsieties trīs stundas, jūs ieraudzīsiet uz mana ķermeņa risināmies savus astoņpadsmit vai divdesmit notikumus, jūs saklausīsiet balsis, un jums nāks prātā dažādas domas. Tas viss ir te un tikai gaida, lai jūs skatītos. Bet galvenais — uz manas ādas ir kāda īpaša vieta. — Viņš pagriezās pret mani ar muguru.
— Redzat? Tur, uz labās lāpstiņas, nekas noteikts nav uzzīmēts, tāda putra vien ir.
— Nūja.
— Tikko esmu drusku ilgāk pabijis kopā ar kādu cilvēku, šī viqta it kā apmācas un atdzīvojas.