
Runādams viņš visu laiku glāstīja savus zīmējumus, it kā sagrieztu taisni to ierāmējumus vai noraustu putekļus — uz mata kā mākslas mīļotājs vai lietpratējs. Tad viņš, liels un smagnējs, atgūlās uz muguras mēness gaismā. Nakts bija silta un tvanīga. Nepūta ne vēsmiņa. Mēs abi gulējām bez krekliem.
— Tā jūs arī neesat atradis to veceni?
— Nē, neesmu.
— Un jūs domājat, ka viņa bija ieradusies no nākotnes?
— Kā citādi vecene varēja zināt visus šos notikumus, ko viņa uzzīmēja uz manis?
Viņš gurdi pievēra acis. Balss kļuva klusāka.
— Dažreiz naktī es jūtu šos zīmējumus.
šķiet, ka pa manu ķermeni ložņā skudras. Tad es zinu, ka tie dara savu darāmo. Es nekad vairs neskatos uz tiem. Mēģinu kaut nedaudz atpūsties. Es taču tikpat kā neguļu. Jūs ari labāk neskatieties, es jūs brīdinu. Ja gribat gulēt, pagriezieties uz otru pusi.
Es gulēju dažas pēdas no viņa. Viņš likās gluži miermīlīgs, un zīmējumi bija tik skaisti. Citādi es laikam gan būtu vairījies no tādas pļāpāšanas. Bet šie zīmējumi… Es nespēju atraut acis no tiem. Katrs mazliet sajuktu prātā, ja tiktu tā izrotāts.
