Ja esmu kopā ar sievieti, man uz muguras pēc stundas parādās viņas attēls un kļūst redzams viss viņas mūža gājums — kā viņa dzīvos turpmāk, kā nomirs, kāda iz­skatīsies sešdesmit gadu vecumā. Ja tas ir vīrietis, jau pēc stundas man uz muguras ir viņa attēls. Tas parāda, kā viņš nogāžas no kraujas un pakļūst zem vilciena. Un atkal mani dzen prom.

Runādams viņš visu laiku glāstīja savus zīmējumus, it kā sagrieztu taisni to ierāmē­jumus vai noraustu putekļus — uz mata kā mākslas mīļotājs vai lietpratējs. Tad viņš, liels un smagnējs, atgūlās uz muguras mē­ness gaismā. Nakts bija silta un tvanīga. Nepūta ne vēsmiņa. Mēs abi gulējām bez krekliem.

—   Tā jūs arī neesat atradis to veceni?

—   Nē, neesmu.

—   Un jūs domājat, ka viņa bija ieradusies no nākotnes?

—   Kā citādi vecene varēja zināt visus šos notikumus, ko viņa uzzīmēja uz manis?

Viņš gurdi pievēra acis. Balss kļuva klu­sāka.

—   Dažreiz naktī es jūtu šos zīmējumus.

šķiet, ka pa manu ķermeni ložņā skudras. Tad es zinu, ka tie dara savu darāmo. Es ne­kad vairs neskatos uz tiem. Mēģinu kaut ne­daudz atpūsties. Es taču tikpat kā neguļu. Jūs ari labāk neskatieties, es jūs brīdinu. Ja gribat gulēt, pagriezieties uz otru pusi.

Es gulēju dažas pēdas no viņa. Viņš likās gluži miermīlīgs, un zīmējumi bija tik skaisti. Citādi es laikam gan būtu vairījies no tādas pļāpāšanas. Bet šie zīmējumi… Es nespēju atraut acis no tiem. Katrs mazliet sajuktu prātā, ja tiktu tā izrotāts.