Nakts bija rāma. Es dzirdēju Tetovētā elpu. Kaut kur attālāk gravās nerimās kauki. Es gulēju uz sāniem tā, lai būtu redzami zīmē­jumi. Pagāja apmēram pusstunda. Nevarēju saprast, vai Tetovētais ir aizmidzis, bet pie­peši izdzirdēju viņu čukstam:

—   Kustas, vai ne?

Es mirkli pavēroju, tad atbildēju:

—   Jā.

Ainas kustējās, katra savu reizi, katra tikai īsu brīdi. Šķita, ka mēnesnīcā cita pēc citas risinās mazas traģēdijas, dzidri skan domas un gluži kā notālas bangas dun balsis. Grūti pateikt, vai drāmas ilga stundu vai trīs stun­das. Zinu tikai to, ka gulēju kā apburts un nekustējos, iekams zvaigznes nebija nostaigā­jušas savu ceļu pie debess juma.

Astoņpadsmit zīmējumi, astoņpadsmit stās­ti. Es tos visus saskaitīju.

Mans skatiens pievērsās zimējumam, kurā bija attēlota liela māja ar diviem cilvēkiem tajā. Es redzēju ērgļus lidojam pie kvēlojo­šām miesas krāsas debesim, es redzēju dzel­tenas lauvas un dzirdēju balsis …

Pirmais zīmējums notrīsēja un atdzīvo­jās .. .

mēneSS Gaismā - Viņš grozījās vel… un vel… un vēl.. .

KALEIDOSKOPS

Jau pirmais trieciens uzšķērda raķetei sā­nus gluži kā ar milzīgu konservu nazi.