Es atcerējos visus šos sīkumus, kuju aculiecinieks tik bieži biju bijis, un apraudāju šīs meitenes nāvi, kā ap­raud skaista mākslas darba bojāeju.

Neticu, vai varētu sastapt valdzinošāku skaistumu par to, ar kādu bija apveltīta Margerita.

Viņa bija slaida auguma un diezgan sausa, bet šo nepilnību viņa prata mākslinieciski apslēpt ar sava ap­ģērba krokām. Viņas brīnišķīgā galva bija rets dārgums.

Iedomājieties daiļā sejas ovālā melnas acis, bet virs tām — asu uzaču loku, it kā iezīmētu; gājās acu skropstas met ēnu uz viegli sārtiem vaigiem; taisns, plāns deguns, ar mazliet ieplēstām jūtīgām nāsīm; dai­ļi veidota mute, kūpas kairās lūpas aizsedz baltos zobus; āda — samtaini maiga; tāda bija šī burvīgā galviņa.

Mati bija ogļu melnumā un kupli, ar tiem nebija ap­segti tikai ausu galiņi, kur mirdzēja divi briljanti, katrs četri vai pieci tūkstoši franku vērtībā.

Kā tas varēja būt, ka kaislā dzīve nebija laupījusi Mar­geritas sejai jaunavīguma un pat vēl bērnišķīguma iz­teiksmi?

Margeritai piederēja brīnišķīga, Vidāla zīmēta, ģīmetne. Pēc viņas nāves dažas dienas šī ģīmetne atradās manā rīcībā, šis zīmējums bija tik apbrīnojami līdzīgs dzīva­jai Margeritai, ka tajā atdzīvojās visi viņas smalkie vaibsti, kuļ-us es biju jau piemirsis.

Dažus sīkumus, par kubiem es runāju šinī nodaļā, es izzināju tikai krietni vēlāk, 'bet es rakstu par viņiem tū­līt, lai vēlāk, kad iesāksies šīs sievietes dzīves stāsts, vairs nebūtu jāatgriežas pie tiem.