Margeritu varēja sastapt visos lepnākajos izrīkojumos, vakarus viņa pavadīja vai nu teātros vai ballēs. Katrā pirmizrādē viņa bija redzama savā ložā ar trim lietām, no kupām tā nekad nešķīrās: lorneti, konfekšu kārbiņu un kamēliju pušķīti.
Divdesmit piecas dienas mēnesī šīs kamēlijas bija baltā, bet pārējās piecas dienas sarkanā krāsā; neviens nezināja, kāpēc šīs krāsas mainījās, un es pieminu to, necenzdamies šos iemeslus atminēt; arī citi šī teātpa pastāvīgie apmeklētāji un viņas draugi to tāpat bija ievērojuši kā €St
Margerita nekad nebija redzama ar citām puķēm. Baržona kundzes puķu veikalā, kur viņa mēdza pirkt šīs puķes, to iesauca par „dāmu ar kamēlijām", un šī iesauka viņai palika.
Es, protams, zināju tāpat kā citi, kas bija sastopami zināmās Parīzes aprindās, ka Margerita ir visizmeklētāko un izsmalcinātāko jaunu cilvēku mīļākā, par ko atklāti runāja viņa pati un tās mīļākie, kas apliecināja savu savstarpējo apmierinātību.
Pēdējos trīs gados pēc atgriešanās no ceļojuma dzirdēju runājam, ka viņa sagājusies vienīgi aT kādu hercogu, ļoti bagātu vecu ārzemnieku, kas mēģinājis to pilnīgi atraut no viņas bijušās dzīves, un, kā licies, tā bijusi viņas pašas vēlēšanās.