Es atcerējos, ka bieži bijn sastapis Margeritu Elizijas laukos, kur viņa katru dienu mēdza vizināties mazā zilā karietē, ko vilka divi lieliski skaisti sirmi zirgi. Mar­gerita jau toreiz es saskatīju kaut ko tādu, kas nepiemīt viņas šķiras sievietēm, kaut ko tādu, kas liecināja par skaistumu, kas piemita viņai vienīgai.

Šos nelaimīgos radījumus, izejot ļaudīs, vienmēr kāds pavada.

Tā kā vīrietis nebaidās iekļūt valodās, redzēts viņu sabiedrībā, bet viņas baidās vientulības, tad viņas pa­staigājoties ņem līdz vai nu savas mazāk laimīgās drau­dzenes vai arī vecas dāmas, kas neatlaidīgi rūpējas par savu eleganto ārieni un pie kuļ*ām vienmēr var griezties pēc informācijas par viņas ceļa biedri.

Margerita tā nemēdza darīt. Elizijas laukos viņa bija redzama savā karietē viena bez pavadoņiem, un ar sa­vu izturēšanos viņa negrieza uz sevi nekādas sevišķas vērības. Atlaidusies savā karietē pēc iespējas dziļi, zie­mu ietinusies kažokā, vasaru ģērbusies vienkāršos tēr­pos, viņa, kaut gan ceļā sastapa daudz pazīstamu, uz­smaidīja vienīgi nedaudziem, un tā smaidīt kā viņa varē­ja tikai karaliene.

Viņa nebraukāja šurp un turp pa Elizijas lauku ceļu kā citas. Viņa izbrauca cauri mežam, atstāja karieti, kādu stundu pastaigājās un, atgriezusies pie savas ka­rietes, steidzīgi devās mājup.