Par to man stāstīja sekošo:
1842. gada pavasarī Margerita tā savārgusi, ka ārsti tai ieteikuši izbraukt uz Banjēras peldu vietām. Tur starp slimniekiem bijusi arī hercoga meita, kas slimojusi ne tikai ar tādu pašu kaiti kā Margerita, bet arī bijusi pēc izskata tik līdzīga tai, ka tās abas būtu varēts uzskatīt par māsām. Tikai jaunā hercogiene bijusi tuberkulozes pēdējā stadijā un nomirusi drīz pēc Margeritas ierašanās.
Kādā rītā hercogs, kas palicis Banjērā, lai būtu tuvumā vietai, kur paglabāta daļa no viņa sirds, saticis kādā alejā Margeritu. Viņam licies, ka viņš redz savas meitas ēnu; viņš piegājis tuvāk, saņēmis tās rokas, apkampis to un, neprasīdams, kas tā tāda, raudādams lūdzis atļauju mīlēt viņā savas mirušās meitas dzīvo tēlu.
Margerita Banjērā bijusi viena ar savu kalponi, un, nebīdamās sevi kompromitēt, atļāvusi hercogam visu, ko tas lūdzis.
Banjērā tomēr atradušies ļaudis, kas zinājuši dažus sīkumus un oficiāli brīdinājuši hercogu par Margeritas Gotjē sociālo stāvokli. Tas nācis kā trieciens vecajam vīram, jo te nu beidzās Margeritas līdzība ar viņa meitu, bet bija jau par vēlu. Jaunā sieviete bija viņa vienīgais mērķis un visas dzīves saturs.