Viņš nepārmetis tai nekā, un nebija jau arī viņam tiesības to darīt. Viņš tikai lūdzis to aizmirst līdzšinējo dzīvi, piedāvādams kā atlīdzību viņai visu, ko viņa vien vēlētos. Viņa apsolījās.
Jāpiezīmē, ka šai laikā Margerita, kas tik ļoti iekvēlojās par visu, bija ļoti slima. Pagātne viņai likās visa ļaunuma cēlonis, sevišķi viņas slimības; viņa sāka ticēt un cerēt, ka Dievs pasargās ir viņas dzīvību, ir daiļumu, ja viņa aizmirsīs pagātni un sāks godīgu dzīvi.
Un patiešām: peldēšanās, pastaigāšanās un netraucētais miegs vasaras beigās stipri bija uzlabojis viņas veselību.
Hercogs aizbrauca uz Parīzi Margeritai līdz un apmeklēja to tur tāpat kā Banjērā.
Šīs attieksmes, par kurām neviens īstās patiesības nezināja, sacēla lielu troksni, jo hercogs, kas bija pazīstams ar savu lielo bagātību, tagad kļuva sevišķi pazīstams ar savu izšķērdību.
Šo vecā hercoga sakaru ar jauno sievieti iztulkoja dažādi. Citi tur saskatīja sevišķu izvirtības pazīmi, kas raksturīga bagātiem večiem. Citi izminējās vienādi un otrādi, bet neviens nenoticēja patiesībai.
Hercoga tēvišķīgās jūtas pret Margeritu patiesībā bija nevainojamas, un viņš ne reizi nebija viņai teicis tāda vārda, ko nebūtu varējusi dzirdēt viņa paša meita.