Es negribu piedēvēt Margeritai kādas sevišķas, iz­cilās īpašības, kādas viņai nebūtu bijušas. Varu teikt tikai to, ka viņa, Banjērā dzīvojot, turēja hercogam doto solījumu, bet atgriežoties Parīzē, šī meitene, kas bija pieradusi pie jautrības, dejām, pat orģijām, gar­laikojās līdz nāvei, jo viņa nespēja nodzīvot vientulībā, kuļ-u izklaidēja tikai hercoga apciemojumi; un pagātnes dzīves karstā elpa atkal sāka reibināt viņas prātu un asinis.

Jāpiebilst, ka, atgriezusies no ceļojuma, Margerita bija kļuvusi vēl skaistāka nekā agrāk. Viņa bija tikai divdesmit gadu veca, slimība, kas bija uz brīdi nomākta, bet ne gluži iznīcināta, no jauna viņā atmodināja tās drudžaini alkatīgās tieksmes pēc dzīves, ko allaž iz­raisa šī plaušu slimība.

Hercogs jutās dziļi sagrauzts, kad viņa draugi, kas slepenībā izsekoja katru Margeritas soli, tam atstāstīja, ka Margerita, tiklīdz ir pārliecināta, ka hercogs to ne­apciemos, pieņem citus viesus, kūpi vizītes bieži ieilgst līdz rīta gaismai.

Hercoga jautāta, Margerita nekā nenoliedza. Viņa lū­dza to vairāk nerūpēties par viņu, jo viņa vairs nespējot turēt doto solījumu un viņa nevēloties pieņemt tā cil­vēka labumu, kuru tā pieviļot.

Hercogs neieradās veselu nedēļu, un tas bija viss, ko viņš spēja darīt, atstotajā dienā viņš atnāca pie Marge­ritas un lūdza viņai atļaut to apciemot, apsolīdamies nekad vairs viņai nekā nepārmest un pieņemt viņu tādu, kāda tā ir, lai tikai viņa atļaujot tam būt viņas tuvumā un redzēt to.