Tāds bija lietas stāvoklis pēc Margeritas atgriešanās no Banjēras novembra mēneša beigās vai decembra sākumā, 1842. gadā.
Sešpadsmitajā martā, pulksten vienos dienā es aizgāju uz Antenes ielu.
Jau pie ieejas durvīm bija dzirdama aukcionāra balss.
Visas telpas bija ziņkārīgo pārpildītas.
Tur bija vesels bars dižciltīgo dāmu, kurām bija izdevība sevi apslēpt zem ūtrupes maskas, lai tā tuvāk ieskatītos sievietes dzīvē, ar kuru tām citādi nekad nebūtu izdevības saskarties un kuras vieglo prieku noslēpumus tās slepenībā varbūt apskauda.
Hercogiene F… stāvēja blakus m-llei A …, nožēlojamākajai mūsu dienu kurtizānei; marķīze T… nevarēja izšķirties vai pirkt vai nepirkt kādu no mēbelēm, ko vienmēr pārsolīja, madam 1) …, vislepnākā un populārākā koķete.
Visi jutās bezgalīgi jautri, un starp apmeklētājiem bija daudzi, kas diezgan labi pazina nomirēju, bet neviens vairs viņu neatcerējās. Visi skali smējās; ūtrup- nieki klaigāja pilnā kaklā. Nekur nebija redzēta tik raiba un trokšņaina sabiedrība.
Es klusi kustējos starp šiem trokšņotājiem nevietā, neaizmirsdams, ka blakus istabā nomira šī nelaimīgā sieviete, kūpas mēbeles tagad izūtrupē tās kreditori.
Manai nākšanai šurp galvenais mērķis nebija kaut ko nopirkt, bet gan novērot, un tāpēc es pētīju ūtrupnieku sejas, kas staroja priekā, kad viena vai otra lieta tika pārdota dārgāk, nekā bija vērts.