Pēkšņi es izdzirdu saucam:
— Grāmata sarkani zeltītā sējumā ar virsrakstu: 2 Kamēliju dāma 17
Manona Lesko. rirmajā lappusē ieraksts. Desmit franku!
— Divpadsmit, — sacīja kāds pēc brīža.
— Piecpadsmit, — sacīju es, un nezinu pats, kāpēc īsti. Laikam ieraksta dē).
— Piecpadsmit, — atkārtoja akcionārs.
— Trīsdesmit, — sacīja pirmais solītājs un tādā balsī, it kā viņš nepielaistu vairs cenas paaugstināšanu.
Lieta kļuva nopietna.
— Trīsdesmit pieci! — saucu es tāpat.
— Četrdesmit!
— Piecdesmit!
— Sešdesmit!
— Simts!
Atzīstos, mans sauciens bija atstājis iespaidu. Visapkārt iestājās klusums, un visi lūkojās manī, gribēdami izpētīt, kas īsti tā neatlaižas no šīs grāmatas.
Kā redzams, balss, kādā es biju izrunājis pēdējo vārdu, bija ietekmējusi manu pretinieku. Viņš beidza solīšanu, un es beigās biju spiests pārmaksāt šo grāmatu desmitkārtīgi.
Lai mana patmīlība no jauna nesagādātu man nevajadzīgus zaudējumus, es pierakstīju savu vārdu un aizgāju. Jādomā, šī notikuma aculieciniekiem es biju devis iemeslu dažādi prātot par to, kāpēc es samaksāju simts franku par grāmatu, kuru es varēju pirkt par desmit, lielākais, piecpadsmit frankiem.