Pārnācis mājās, es tūlīt aizsūtīju pēc grāmatas. Pirmā lappusē ar tinti un glītu rokrakstu bija ierakstījis dažus vārdus grāmatas dāvinātājs. Ieraksts bija īss:
Manona — Margeritai
Pazemīgā.
Bet apkašā bija paraksts: Armands Divāls.
Ko gribēja izteikt šis vārds: pazemīgā? Vai pēc Armanda Divāla domām Margeritā bija saskatāma Manona, viņas pārākums alkatībā vai dvēseles cēlumā?
Pēdējais atzinums, liekas būt pieņemams; pirmais būtu pārāk raupjš un to nepieņemtu Margerita, lai kādas tai pašai būtu domas par sevi.
Es izgāju pastaigāties un nedomāju vairāk par šo grāmatu, tikai vakarā pirms gulēt iešanas es to atkal paņēmu rokās.
Es pazīstu ļoti labi šo aizkustinājuma pilno stāstu par Manonu Lesko, bet ikreiz, cik nokļūst manās rokās šī grāmata, mani tā valdzina; es atvepi to un simto reizi dzīvoju līdz šai abata Prevo varones dzīvei. Viņa ir tik patiesa, un man liekas, ka es viņu pazīstu. Salīdzinot ar Margeritu, kurai ir tik liela līdzība ar Manonu, šīs grāmatas lasīšana kļuva sevišķi pievilcīga. Manona nomira tuksnesī, tas tiesa, bet uz tāda cilvēka rokām, kas to mīlēja ar visu savas sirds spēku, un, kud viņa nomira, viņš pats izraka viņai kapu, slacinot to savām asarām un aprokot tajā arī savu sirdi; bet Margerita, tāda pati grēciniece kā Manona, un varbūt savus grēkus nožēlojusi tāpat kā viņa, mira greznībā, savas pagātnes gultā, bet ap viņu bija sirds tuksnesis, neauglīgāks, tukšāks un skumjāks tuksnesis par to, kur mira un tika apbedīta Manona.