Un patiesi, kā es uzzināju no saviem draugiem, pie Margeritas gultas nebija stāvējis neviens patiess draugs to pēdējo divu mēnešu laikā, kad viņa izmisusi cīnījās ar nāvi.

No Manonas un Margeritas manas domas aizklīda pie tām citām, kuras es redzēju, dziedot ejam to pašu ceļu pretī tai pašai nāvei.

Nabaga radījumi! Ja nav gudri tos mīlēt, tad vismaz ir pareizi tos nožēlot. Kāpēc mēs iežēlojamies par aklu, kas nekad nav redzējis dienas gaismas, par kurlu, kas nekad nav dzirdējis dabas balsi, par mēmu, kas ne­kad nav atradis vārdus savai dvēselei, taču mēs, aiz me­līga kauna slēpdamies, par tiem iežēlojamies, bet mēs ne­gribam just iežēlu pret sirds aklumu, pret dvēseles mēmu­mu, pret sirdsapziņas kurlumu, kas šos nabaga radījumus piemeklējis un padalījis tos nespējīgus redzēt labo un sadzirdēt Dievu un patiesas mīlestības un ticības tīro balsi.

Es esmu pārliecināts par vienu dzīves nolikumu: sievietei, kupai nav mācīts labais, Dievs atveļ- divus ceļus, pa kuriem tā var noiet pie Viņa, un tie ir: cie­šanu un mīlestības ceļš. Tie ir grūti: kas pa viņiem iet, tie iet asiņainām kājām, saplosītām rokām, bet tai pašā reizē viņi pamet uz pasaules krustceļiem sātanisko greznumu un nonāk pie mērķa tādā kailumā, no kupa nav jākaunas, stāvot Radītāja priekšā.