Es vienmēr esmu bijis šādu vecu, retu lietu cienītājs un tāpēc arī šoreiz nolēmu nepalaist šo gadījumu un aiziet vismaz apskatīt šīs lietas, ja arī tās nebūtu vērts pirkt.

Nākošajā dienā es ierados Antenes ielā 9.

Lai gan bija diezgan agra rīta stunda, dzīvoklī jau bija ieradies vesels bars apmeklētāju un pat apmeklētājas, aizplīvurotas dāmas, atbraukušas lepnās ekipāžās, zīda tērpos, ar lielu ziņkāri un apbrīnu apskatīja šī dzīvok­ļa tiešām lielisko, grezno iekārtu.

Vēlāk es sapratu šo dāmu izsalkušo ziņkāri un izbrīnu. Aplūkojis visu sīkāk, es viegli nojautu, ka atrodos kāda bagātnieka mīļākās dzīvoklī. Te bija augstāko aprindu dāmas, kuļ-ām visvairāk pasaulē interesēja to sieviešu mājas iekārta un dzīve, kuru ekipāžas dienu no dienas apšļaksta dubļiem viņu ekipāžas, kūpas tāpat kā viņas un blakus viņām abonē ložas Lielā un Itāļu Operā, un kuras visas Parīzes priekšā lepojas ar sava skaistuma uzbāzīgo greznumu, ar savām dārglietām un dēkām.

Tā, kuļ-as dzīvoklī es nupat atrados, bija mirusi, — un nu pat nevainojamām dāmām bija izdevība iekļūt viņas guļamistabā. Nāve bija izvēdinājusi šīs greznās mītnes neseno savdabīgo gaisu, un bez tam viņām bija izdevība aizbildināties, ja vispār tāda aizbildināšanās vajadzīga, ka viņas ir atnākušas tīri vienkārši uz ūtrupi, nekā nezinādamas par šo lietu īpašnieci.