Uz liela galda vizuļoja un laistījās visādas bagātības. Tā bija lieliska sudraba un zelta lietiņu kollekcija, ko nebi.ja iespējams iegūt uzreiz, tā bija krāta ilgāku laiku, un to nebija sākusi un beigusi viena un tā pati roka.
Mani nemulsināja šīs sievietes ģērbistaba, un ar labpatiku es aplūkoju visus sīkumus; uz visām šīm zelta uu sudraba daiļajām lietiņām es pamanīju iegravētus dažādus iniciāļus un vapeņus.
Es apskatīju visas šīs lietas, un katra no tām man stāstīja par atsevišķu kauna darbu, kas pastrādāts pie šīs nabaga meitenes, un man bija jāatzīst, ka Dievs, aizsaukdams viņu no šīs pasaules un neatļaudams viņai te nodzīvot līdz parastajam kurtizānes nelaika vecumam, ir labi darījis.
Un, patiesi, kas gan ir skumjāks šai pasaulē kā noraudzīties pāragrā vītumā, sevišķi sievietes! Tajā nav nekāda lepnuma un tas neizraisa līdzjūtības. Daudz patīkamāk ir klausīties vaidos par nelietderīgi nodzīvotu mūžu nekā par vieglprātīgi izšķiestu naudu. Es pazinu kādu vecu, elegantu sievieti, kuj-a reiz bija bijusi „jautra" un kurai no viņas pagātnes tik vien bija palicis kā tikai viņas meita, tikpat daiļa kā kādreiz māte, kā mēdza teikt viņas laika biedri. Šo nabaga meiteni, uz kuru māte nekad nebija sacījusi: „Tu esi mans bērns," sauca par Luīzi. Vienīgais,