ko māte viņai mūžīgi atgā­dināja, bija rūpēties par viņu vecumdienās, tāpat kā māte rūpējusies par viņu bērnībā; un, juzdama pienā­kumu pret savu māti, šis nabaga radījums pārdevās bez kaisles, bez prieka un baudas, it kā tā būtu strādājusi kaut kuru darbu, ko tai būtu iemācījuši.

Izlaidīga dzīve, izvirtība, kas viņu pavadīja jau no ma­zotnes, ar savu pastāvīgi ncizzūdošo slimīguma sajūtu, šai meitenē izdzēsa izpratni par labu un ļaunu, kas vi­ņai bija gan varbūt Dieva dota, bet ko attīstīt un stip­rināt nevienam neienāca prātā.

Es nekad neaizmirsīšu šo meiteni, kas pastaigājās pa ■bulvāri gandrīz katru dienu vienā un tai pašā laikā, sa­vas mātes pavadīta tikpat noteikti un pastāvīgi, kā to darītu katra cita īsta māte ar savu meitu. Es biju to­reiz vēl ļoti jauns, un gandrīz nekā man nebija ko iebilst pret šo mūsu dienu vieglo morāli. Bet atminos arī ļoti labi to, ka šīs nejēdzīgās rūpes modināja manī pretīgu­mu un nicināšanu.

Un nevienai no gadīgajām jaunavām nebija tik ne­vainīga un sāpju pilna seja kā šai meitenei. Viņa bija kā pats skumju izpaudums.

Kādu dienu tomēr šīs meitenes seju apgaismoja prie­ka stars. Šai izlaidības gaisotnē, kufā māte viņu turēja un uzraudzīja, likās, ka Dievs tai atstājis vienu aplai- mojumu. Un kādēļ gan lai Dievs, kas viņu bija radījis bez pretestības spēka, būtu liedzis viņai mierinājuma vel­dzi, nesot savas dzīves mokpilno nastu? Reiz viņa sajuta, ka ir kļuvusi grūta, un viss, kas vēl viņā bija uzglabā­jies nesamaitāts, saviļņojās priekā.