Dvēselē mājo dīvai­nas pretrunas. Šo savu prieku Luīze steidzās izstāstīt mātei. Uzticēšanās apkauno, bet mēs neizklāstām pa­tīkamus grēkus, mēs stāstām patiesus notikumus, kuņis, bez šaubām, būtu labāk pārlaist klusībā, ja mēs nedo­mātu, ka ir nepieciešami laiku pa laikam parādīt mo­cekļu ceļu, ko iet tie, kas nolādēti bez uzklausīšanas, kas notiesāti bez sprieduma! Tas apkauno, bet šī māte at­bildēja, ka viņām divām jau tik tikko pietiek maizes, ka šādi bērni vispār lieki, bet grūtniecība — pazaudēts laiks.

Nākošā dienā pie Luīzes ieradās vecmāte. Luīze no­gulēja gultā dažas dienas un kļuva vēl bālāka un vār­gāka nekā agrāk.

Pēc trim mēnešiem kāds kungs apžēlojies par viņu un gribējis morāliski un fiziski viņu atgriezt uz godīga dzīves ceļa; bet pēdējais trieciens bija pārāk smagi gū­lies uz viņas veselību, un viņa ar to pašu nomira.

Māte vēl dzīvo. Kā? To tikai Dievs zina. Šis dzīves stāsts man iešāvās prātā tai brīdī, kad aplūkoju dažādos sudraba tualetes piederumus, un, kā redzams, biju ļoti nogrimis domās. Laiks bija aizskrējis, istabā biju pa­licis vairs tikai es viens un sargs, kas, stāvēdams pie durvīm, mani nopietni novēroja.