Es piegāju pie šī sarga, kas laikam apšaubija manu godīgumu.

—   Vai jūs man nevarat pateikt, — es tam jautāju, — kas te dzīvoja?

—   Margerita Gotjē.

Es pazinu šo meiteni pēc vārda un izskata.

—  Kā! — es izsaucos. — Margerita Gotjē mirusi?

—   Jā, kungs.

—  Kad?

—  Būs jau nedējas trīs pagājušas.

—   Bet kāpēc atļauts apskatīt viņas dzīvokli?

—   Kreditori domā, ka tā vairāk ienesīs ūtrupe

—  Viņai tātad bija parādi?

—   Ļoti lieli, kungs.

—   Vai ūtrupē ieņemtās summas tos segs?

—   Bagātīgi! Vēl paliks pāri.

—   Kam paliks pārpalikums?

—   Ģimenei.

—   Vai viņai bija ģimene?

—   Laikam gan.

—   Pateicos kungs!

Sargs, pārliecinājies par maniem nevainojamiem no­domiem, paklanījās, un es aizgāju.

—      Nabaga meitene, — es nodomāju, iedams mājup — viņas nāves stunda ir bijusi skumja, jo viņas pasaulē draugi ir tikai tad, kad viss ir labi. — Un mani sagrāba skumjas par Margeritas Gotjē likteni.

Daudziem varbūt liksies smieklīgi, bet es sajūtu zi­nāmu cienību pret šī tipa sievietēm, un es nedomāju, ka man jāmeklē kāds attaisnojums šīm savām jūtām.

Kādu dienu, kad es devos uz iecirkni pēc pases, es re­dzēju, ka divi policisti veda pa ielu kādu meiteni. Es nezināju, ko bija noziegusies šī meitene, zinu tikai te, ka viņa raudāja karstas asaras, skūpstot mazu bērnu, kuru tai policisti atņēma. Kopš tās dienas es vairs neuzdrīkstos nopaļāt sievieti pēc pirmā acu uzmetiena.