Ūtrupe bija nolikta sešpadsmitajā. Viena diena bija iestarpināta vidū starp apskati un izpārdošanu, tā bija paredzēta priekškaru, portjeru un citu lietu noņemšanai.
Es nesen biju atgriezies no ārzemju ceļojuma. Gluži dabiski, ka es vēl nebiju dzirdējis par Margeritas nāvi, starp daudziem citiem jaunumiem, ko draugi parasti izpļāpā, atgriežoties pēc ilgākas prombūtes. Margerita bija skaista, tas tiesa, bet cik sensāciju pilna ir šādu sieviešu dzīve, tik nenozīmīga viņu nāve. Tās ir saules, kas lec un noriet bez sevišķa spožuma. Kad šādas sievietes mirst jaunas, par viņu nāvi mīļākie uzzin visi vienā reizē, tāpēc ka Parīzē visi kādas pazīstamas sievietes mīļākie ir draugi. Viņi dalās par aizgājušo dažādās atmiņās, un tad viņu dzīve uzņem to pašu gaitu ko senāk, it kā nekas nebūtu noticis, pat ne tik daudz kā pūles nobirdināt kaut asaru.
Mūsu dienās jaunie cilvēki ap divdesmit piecu gadu vecumu reti kad raud un sēro, tā kā nevar prasīt, lai viņi to darītu par pirmo garāmgājēju. Raud un sēro tikai par vecākiem, kuji maksā par asarām, un arī tikai samērā ar summu, ko tie maksā.
Kas attiecas uz mani, tad es instinktīva maiguma, dabiskas iežēlas sagrābts, par ko jau es atzinos, tomēr domāju par Margeritas nāvi vairāk, nekā tā varbūt pelnīja, jo uz viņas dažādajiem tualetes piederumiem nebija neviena mana iniciāļa.