Kamēr viņi slīdēja pa viļņa nogāzi augšup, krēpjainā kore, kas pārkaru slīga virs viņiem dzeltenīgi balta un saputodamās rožaini zeltaina, izsvaidīja dārgakmeņu šļakatas. Vieglā pasāta vēsmiņa no krasta raustīja nost vainaga bārkstis un pūta tās gan atpakaļ, gan jardiem augstu gaisā. Sinī momentā abi, turēdamies līdztekus, bet sešas pēdas viens no otra, ienira tieši zem pārslrgstošās galotnes, kas patlaban haotiskā gāzmā sāka šķīst lejup. Kā kukainīši ieslīd starp krāšņas milzu orhidejas ziedlapu kruzuļiem, tā viņi izzuda, kad viļņa kore ar putu vainagu, ar šļakatām un dārgakmeņu šaltīm daudzu tonnu svarā dārdēdama un krākdama nogāzās tieši tajā vietā, no kurienes viņi mirklīti iepriekš bija izgaisuši, — bet tur viņu vairs nebija.
Beidzot viņi, izpeldējuši vilnim cauri, atkal parādījās tam aizmugurē, turēdamies līdztekus, bet vēl arvien sešas pēdas atstatu un vienmērīgiem vēzieniem peldēdami uz krasta pusi, līdz nākamais vilnis {aus viņiem pavizināties uz savas muguras vai arī vajadzēs stāties tam pretī un urbties cauri. Devītās laiviņas kapteinis par atlaišanas zīmi pamāja saviem ļaudīm ar roku un atsēdās uz lanai margām, juzdamies mazliet pieguris, tomēr vēl arvien tālskatī vērodams peldētājus.