— Manuprāt, jūsu augstība, tā ir liela haizivs, — Džons Mengls at- )ildēja.
— Haizivs šais ūdeņos?! — Glenervens šaubīdamies iesaucās.
— Tas nav nekas neparasts, — kapteinis turpināja, — šās sugas haizivis sastopamas visās jūrās un visos platuma grādos. Tā ir āmurzivs. Ja lemaldos, mums ir darīšana ar vienu no šiem nelietīgajiem radījumiem. Ja jūsu augstība būtu ar mieru un lēdijai Glenervenai šī neparastā zveja sagādātu prieku, mēs tūdaļ uzzinātu, kas īsti par zivi tā ir.
— Kādas ir jūsu domas, Makneb? — lords Glenervens pievērsās maoram. — Vai ir vērts ielaisties šai dēkā?
' — Jau iepriekš esmu ar jums vienis prātis, — majors mierīgi atbildēja..
— Starp citu, — Džons Mengls piemetināja, — šīs plēsoņas jāiznīcina 3ez kādas saudzības. Izmantosim gadījumu, un, ja vien jūsu augstībai labpatiksies, mēs ne tikai redzēsim aizraujošu skatu, bet reizē izdarīsim arī abu darbu.
— Lai notiek, Džon, — lords Glenervens noteica.
Pēc tam viņš lika brīdināt lēdiju Helēnu, kas atsteidzās uz klāja, gausām saintriģēta par neparasto zveju.
Jūra bija lieliska. Ūdenī varēja labi saskatīt haizivs straujās un apbrī- lojami spēcīgās kustības, kad tā traucās uz priekšu, brīžam ienirdama, Drižam iznirdama virspusē. Džons Mengls deva rīkojumu. Matroži pārmeta Dār labā borta reliņiem stipru tauvu, kuras galā bija āķis ar pamatīgu speķa gabalu.