Rijīgā haizivs, lai gan atradās piecdesmit jardu attālumā, tūdaļ sajuta ēsmu. Viņa strauji tuvojās jahtai. Varēja redzēt, kā viņas peldspuras, pelēkas galos un melnas pie pamatnes, ar negantu spēku kūla viļņus, kamēr astes piedēklis palīdzēja ieturēt nevainojami taisnu līniju. Haizivij tuvojoties, aizvien skaidrāk varēja redzēt viņas .lielās, izvalbītās, alkatībā gailošās acis, bet, kad zivs pagriezās uz sāniem, plaši atplestajā rīklē paspīdēja četras zobu rindas. Galva tai bija plata, līdzīga kātā iestip­rinātam āmuram. Džons Mengls nebija maldījies: tā bija visrijīgākā hai­zivju dzimtas pārstāve — āmurzivs.

«Dunkana» pasažieri un komanda saspringti sekoja haizivs rīcībai. Drīz vien plēsoņa sasniedza ēsmu. Tad viņa apsviedās uz muguras, lai varētu to labāk sakampt, un milzīgais speķa gabals nozuda platajā rīklē. Nākamajā mirklī, spēcīgi noraustīdama tauvu, haizivs pati «piecirtās», un matroži sāka vilkt nezvēru ar vinču, kas bija piestiprināta pie lielās rājas.

Juzdama, ka tiek celta laukā no ierastās stihijas, haizivs nežēlīgi raustījās, taču drīz vien viņu savaldīja. Matroži uzmeta haizivs astei nāves cilpu, paralizēdami tās kustības. Vēl pēc brīža plēsoņa tika pacelta virs borta reliņiem un nomesta uz jahtas klāja. Viens no matrožiem, piesardzīgi piegājis nezvēram klāt, ar varenu cirvja vēzienu nocirta draudīgo asti.