Jūras ūdens sagandētajos papīra gabaliņos varēja saskatīt vienīgi da­žus nesakarīgus vārdus, gandrīz pilnīgi izdzisušu rindu paliekas. Lords Glenervens labu brīdi uzcītīgi pētīja šīs lapiņas, grozīja tās uz visām pu­sēm, pavērsa pret dienas gaismu, cenzdamies atklāt kaut visniecīgākās rakstu pēdas, kuras jūra vēl nebūtu paguvusi izdzēst. Pēc tam viņš palū­kojās savos draugos, kuri nenovērsa no viņa gaidpilnus skatienus.

—   Te ir trīs dažādi dokumenti, — Glenervens sacīja, — acīmredzot viena un tā paša dokumenta kopijas trīs valodās: angļu, franču un vācu. To liecina daži saglabājušies vārdi.

—   Vai šais vārdos nav kāda jēga? — lēdija Glenervena vaicāja.

—   Grūti dot noteiktu atbildi, dārgā Helēna, dokumentos saglabājies ļoti maz vārdu, un tie paši daļēji izdzisuši.

—   Varbūt kopijas papildina cita citu? — majors ieminējās.

—   Iespējams, — Džons Mengls atsaucās. — Nav ticams, ka jūras ūdens būtu izdzēsis vienas un tās pašas rakstu rindas. Savirknēdami tei­kumu drumslas, mēs galu galā izlobīsim kaut ko sakarīgu.