— Ja «Forvards» izmanto vienlaikus buras un skrūvi, tad tieši ar burām tas iet visātrāk.

Kliftons šos vārdus nesaprata, tomēr bija pārliecināts, ka no kuģa, kuru cilvēka vietā komandē suns, var sagaidīt visu.

Kad bija uzstādīts tvaika dzinējs, sākās produktu iekrau­šana, un tā nebija nieka lieta, jo briga taču ņēma līdzi pārtiku sešiem gadiem. Te bija sālīta un žāvēta gaļa, kū­pinātas zivis, sausiņi un milti; kā milzu lavīnas tieši kuģa noliktavās gāzās kafijas un tējas kalni. Šīs vērtīgās kravas pieņemšanu vadīja pats Ričards Šendons. Ļoti stingrā kārtībā visam tika atrasta sava vieta, pieliktas etiķetes un numuri, tāpat tika ielādēti lieli krājumi indi­āņu pemikāna[1], kura niecīga deva satur daudz barojošu vielu.

Šādu uzturlīdzekļu izvēle nelika šaubīties par ceļojuma ilgumu. Taču uzmanīgs vērotājs, redzot citronsulas mu- čeles, kaļķu tabletes, sinepju paciņas, skābeņu un kohle- āriju sēklas, vārdu sakot, visu šo daudzumu pretcingas līdzekļu, kas tik nepieciešami kā dienvidjūrās, tā polār­jūras, acumirklī saprastu, ka «Forvards» gatavojas ceļam uz ziemeļiem. Šendonam par šo kravas daļu droši vien bija uzdots īpaši gādāt, jo viņš par to rūpējās ne mazāk kā par kuģa aptieku.

Ieroču uz klāja neredzēja daudz, bailīgajiem tas bija mierinājums; toties noliktavā pulvera netrūka.