Varbūt' tai jādodas meklēt sera Džona Franklina kuģi «Erebuss» vai «Terors»? Nekādā ziņā, jo iepriekšējā — 1859. gadā leitnants Maklintoks bija atgriezies no ziemeļu jūrām ar neapstrīdamiem pierādījumiem par šīs nelaimīgās ekspedīcijas bojā eju.
Varbūt «Forvards» vēlreiz lūkos atklāt daudzināto Ziemeļrietumu jūras ceļu? Bet kālab tas vajadzīgs? 1855. gadā to taču jau atklāja kapteinis Maklūrs, bet viņa palīgam leitnantam Kresvelam pirmajam bija tas gods apbraukt Amerikas kontinentu no Bēringa jūras šauruma līdz Dē- visa jūras šaurumam.
Taču kompetenti cilvēki ne mirkli nešaubījās, ka «Forvards» gatavojas ceļojumam uz polārajiem apgabaliem. Varbūt tā mērķis ir Dienvidpols, vēl tālāk, nekā tur bijis vaļu mednieks Vedels, vēl tālāk nekā kapteinis Ross? Bet kāpēc, kādā nolūkā?
Vārdu sakot, kaut gan dažādu minējumu lauks bija ārkārtīgi ierobežots, iztēle rada iespēju maldīties pat tajā.
Nākamajā dienā pēc «Forvarda» ielaišanas ūdenī no Ņūkāslas Hotorna darbnīcām tika atsūtīts tvaika dzinējs.
Šī simtdivdesmit zirgspēku mašīna daudz vietas neaizņēma, šādas jaudas pilnīgi pietika simtseptiņdesmit tonnu kuģim, kuram bija ari daudz buru un ātra gaita. Izmēģinājuma brauciens to galīgi apstiprināja, un pat ekipāžas stūrmanis Džonsons uzskatīja par pienākumu izteikt savas domas Kliftona draugam: