— Astoņpadsmit vīru, — teica Džonsons, —1 tieši tikpat, cik bija uz amerikāņa Keina kuģa, kad tas devās slavenajā ekspedīcijā uz Ziemeļpolu.
— Tomēr savādi, — ieminējās Džeimss Volls, — ka atkal radies kāds privātīpašnieks, kas nolēmis šķērsot Ledus okeānu no Dēvisa šauruma līdz Bēringa jūras šaurumam. Ekspedīcijas, kuras tika sūtītas meklēt admirāli Franklinu, Anglijas valdībai izmaksāja vairāk nekā simt sešdesmit tūkstošu mārciņu sterliņu, kaut gan, starp citu, nedeva nekādu praktisku rezultātu. Kāds velns vēlreiz iedrošināsies ieguldīt savu kapitālu tikpat riskantā pasākumā?
— Vispirms, Džeims, — Šendons atbildēja, — mūsu spriedumi ir tikai hipotēzes. Vai mēs patiesi dosimies uz ziemeļu vai uz dienvidu jūrām? Kas to lai zina? Varbūt tas būs mēģinājums atklāt ko jaunu. Jāpiebilst, ka šajās dienās pie mums ieradīsies kāds doktors Klobonijs, kurš droši vien zinās vairāk un kuram būs mūs sīkāk jāinformē. Gan redzēsim.
— Tādā gadījumā — jānogaida, — teica stūrmanis Džonsons. — Tikmēr lūkošu savervēt spēcīgus puišus; bet par viņu «iekšējo pulveri», kā kapteinis saka, varu jau iepriekš garantēt. Paļaujieties tik uz mani!