Džonsons bija vērtīgs vīrs, viņš labi pārzināja kuģošanu ziemeļu paralēlēs. Šis kādreizējais «Fēniksa» bocmanis bija piedalījies ekspedīcijā, kas 1853. gadā devās meklēt Franklinu; drosmīgais puisis bija pavadījis franču leitnantu Bello ekskursijā pa ledus laukiem un kļuvis par viņa nāves aculiecinieku. Labi pazīdams Liverpūles jūrnieku sabiedrību, Džonsons nekavējoties uzsāka vervēt ļaudis.
Šendonam, Vollam un Džonsonam veicās tik labi, ka jau pirmajās decembra dienās komandas sastāvs bija pilns; tomēr grūtību netrūka: augstais atalgojums vilināja daudzus, bet tajā pašā laikā ekspedīcijas liktenis viņus biedēja, tāpēc dažs labs drosminieks, pieņēmis piedāvājumu, pēc pāris dienām no tā atteicās un atdeva atpakaļ saņemto avansu, draugi bija viņu atrunājuši no piedalīšanās tik mīklainā ekspedīcijā. Tomēr ikviens, lūkodams izdibināt tās noslēpumu, līdz apnikumam apbēra Šendonu ar jautājumiem. Viņš visus sūtīja pie Džonsona.
— Ko vēlies noskaidrot, draugs? — Džonsons vienmēr atteica. — Es pats nezinu vairāk par tevi. Pie mums tu noteikti atradīsies lieliskā sabiedrībā, kopā ar drosmīgiem puišiem, kuri nav ar pliku roku ņemami, — bet vai tas jau kaut ko nenozīmē? īsi sakot, kas tur ko prātot, — brauksi vai ne?
Un vairums matrožu bija ar mieru.