— Saproti pats, — reizēm stūrmanis piebilda, — izvēles man netrūkst. Tik liela alga, kādu neviens jūrnieks nespēj atcerēties, un droša pārliecība, ka, mājās atgriezies, saņemsi krietnu summiņu. Vai tas nav vilinoši?
— Tiesa gan; vilinājums ir liels, — matroži atbildēja. — Mēs būsim nodrošināti līdz mūža galam. ■
— Negribu slēpt, — turpināja Džonsons, — ekspedīcija būs ilga, smaga un bīstama, tieši tā minēts mūsu instrukcijā; tāpēc, pirms apņemas braukt, labi jāpārliek; acīm redzot, ceļojumā jādara viss, kas cilvēka spēkos, varbūt pat vairāk! Tāpēc, ja nav vīrišķības un stingra rakstura, ja trūkst enerģijas, ja baidies nāvei acīs skatīties, ja tev labāk patīk savu ādu pamest šajā, nevis citā zemē, šeit un nekur citur, tad griezies drīzāk apkārt uz papēža un dod vietu drosmīgākiem!
— Bet kapteini jūs pazīstat? — piespiests pie sienas, matrozis vaicāja.
— Kapteinis, draudziņ, pagaidām ir Ričards Šendons, līdz ieradīsies cits.
Jāsaka tomēr, ka tāds bija arī Šendona paša uzskats; sirds dziļumos viņš cerēja, ka pēdējā brīdi pienāks tiešas instrukcijas par ceļojuma mērķi un ka brigas kapteinis būs viņš pats. Viņš labprāt izplatīja šo domu, gan runā
jot ar saviem virsniekiem, gan vērojot būvdarbus Birken- hedas kuģu būvētavā, kur jaunās brigas pirmās brangas slējās gaisā kā uz muguras guļoša vaļa ribas.