Stingri sekojot instrukcijām, Šendons un Džonsons pārbaudīja ekipāžas locekļu veselības stāvokli; izskats visiem bija apmierinošs un enerģijas tik daudz, ka tā spētu iedarbināt pat «Forvarda» dzinēju; vingrie augumi un sārtās, ziedošās sejas liecināja, ka šie vīri spējīgi panest pat visnežēlīgāko salu. Tie bija uzticami, apņēmīgi, dedzīgi, labi noauguši puiši, taču spēka ziņā ne vienmēr līdzvērtīgi; dažus, kuri šķita mazliet par vārgiem, kā, piemēram, matrožus Griperu, Gerisu un harpunētāju Simpsonu, Šendons sākumā pat lāgā negribēja pieņemt; bet visumā arī šie puiši bija stalti, karstām sirdīm, un galu galā viņš pieņēma arī tos.
Savervējis ekipāžu, Šendons kopā ar abiem virsniekiem ķērās pie pārtikas krājumu sagādes; arī te viņi stingri ievēroja kapteiņa norādījumus, tiešus, skaidrus un sīkus, kuros nebija aizmirsts pat nenozīmīgāko pārtikas produktu daudzums un labums. Tā kā Šendona rīcībā bija čeki, produktus viņš pirka par skaidru naudu ar astoņu procentu aikiidi, kas rūpīgi tika ievesta kapteiņa K. Z. kontā.
1860. gada janvārī ekipāža, pārtika, krava — viss bija kārtībā. Arī «Forvardam» drīz bija jābūt gatavam. Šendons katru dienu ieradās Birkenhedā.
23. janvāra rītā viņš, kā parasti, devās turp ar kādu no lielajiem, nemitīgi starp abiem Mērsi krastiem kursējošajiem kuteriem, kuriem abos galos mēdz būt stūre, lai krastā nevajadzētu griezties apkārt. Kā allaž rītos virs upes klājās bieza migla, kas matrožiem lika ņemt palīgā kompasu, kaut arī reiss ilga ne vairāk kā desmit minūšu.